A.

Standard

Скажет что мы сошли сума.

Пусть. Но мы говорим правду.

И может быть, слепцы не будут верить.

Слепцы не видят масок.

Слепцы не чувствуют игр…

А я ношу маски.

И играю……с людьми….

Dzīvot tavā galvā.

Standard

 

Утром прилетели чайки, съели все твои ресницы Я кидала в них камнями – отвратительные птицы

Забывшая любовь Между строк, между небом и землей /Земфира/

Jaunais un vecais. Ka jātaisa rezumē.

Standard

0102

Ir sācies Jauns gads.
Un pagājis vecais.
Ir aizgājis kāds gads no manas dzīves.
Šogad es mācījos dzīvot.
Mācījos iekārtot dzīvokli.
Mācījos atsākt rakstīt.
Mācījos taisīt plakātus.
Mācījos zīmēt.
Mācījos nesūkstēties, kad tika nobraukti 100 km.
Mācījos nedusmoties uz riteni, kad  pārsprāgst riepa.
Mācījos piedod.
Mācījos taisīt zapti, siera kūku un zefīru.
Mācījos pieslēgt veļasmašīnu.
Mācījos runāt ar zivīm.
Mācījos atkal mīlēt.
Kaut kas man sanāca, kaut kas nē.
Bet šis bija jauks gads.
Labs gads.
Ceru ka nākošais man atnesīs tikpat daudz mācību.

 

Spogulis.

Standard

Ainars Mielavs -  Par un Pret 334

Ārā ir ziema.
Ārā ir auksti.
Ārā snieg, un es ļoti gaidu Ziemassvētkus.
Gan piparkūku smaržu, gan to kā gatavošu visādus gardumus dāvanām.
Esmu jau iemēģinājusi roku lai taisītu zefīru, būs arī trifeles un citi gardumi.
Un liekas ka dāvanu gribētāju skaits sāk augt.

Vēl es beidzot savā dzīvoklī esmu ieviesusi kādu dzīvību. Kādu ar ko parunāties. Nu un kas ka tās ir rozā zivis. Viņas tur mierīgi peld, bet es varu stundām skatīties akvārijā.
Vai tas nomierina, nezinu, bet patīkami tas jā.

Vēl es esmu uzsāku dzīves kūri ko sauc svini.
Katru dienu sāc ar kādu pozitīvu savu citātu uz manas veiksmes sienas.
Un nosvinēt dienu vannā ar putām un kādu grāmatu.

Vēl esmu beidzot salīmējusi virtuvē tapetes, tāpēc varu paziņot ka remonts manā dzīvoklī ir beidzies. Un kaut man vēl joprojām nav skapja, tas manu sirdi nemaz neskumdina. Būs. Jo veinmēr vajag mērķi.

Vēl man šogad ir ieplānots frizieris, jauna kleita un mans jaunā gadaTHE plānotājs kā dāvana sev par šo gadu, un nākošo.

Mīļie smaidiet, jo tik daudz labu lietu notiek.

Un es jau gaidu nākošo gadu, kā pārsteigumu. Jo man jau ir ideja kā man to pārvēst to par piedzīvojumu.

Turamies kopā ar tiem ko mīlam ja nu uznāk pasaules gals.

Skaistākā pilsēta ir tā, kurā cilvēks jūtas laimīgs

Standard

Laiks ir kā mīkla. Laiks ir kā moments. Laiks ir kā sajūta, ka tagad vai nekad.

Pagaidi. Paskaties. Nerīkojies par ātru. Izbaudi laiku. Ja nē laiks, var ņemt kājas pār pleciem un aizmēgt, paliksi tu cerot.

Tagad pie visa man gribas teikt, vai lasīt kaut ko no Remarka. Gribas to dzīves bezrūpību, to lielo mīlestību, to ātrumu, to nolemtību.

Nekad nesarežģī to, ko vari izdarīt vienkārši! Tā ir viena no vislielākajām gudrībām. Taču grūti realizējama. It īpaši inteliģentiem un romantiķiem.

Vai zināt, kas ir pats briesmīgākais pasaulē? Tas, ka galu galā viss kļūst par pieradumu. Tikai paša nāve ne.

Jautāt otram nozīmē vēl joprojām pašam izvairīties no izšķirošā sprieduma. Es gan arī īstenībā negaidīju atbildi no jums. Būtībā esmu jautājis tikai pats sev. Bet dažbrīd to var izdarīt, tikai jautājot otram.

Gribas skriet ar pieri sienā. Kāpēc? Lai sapratu kas sabruks pirmais. Vai es pati spētu iet līdz galam, kad tas būtu nepieciešams.

—————————————————-

Lietas kas iedvesmo:

Adīšana. Adīšana ir mana jaunā narkotika. Adu šo.
Gan bilde, gan dziesma. 
Viegli. mana šībrīža noskaņa

Par cieņu, mīlestību un sevi.

Standard

Šodien, man gribas prasīt, no kā latviešiem tāds ļaunums. No kā tāda vēlme pateikt ko ļaunu, aizkarošu, nievājošu ko tādu, lai pat mazliet iesāpētos. Jā es zinu ka komentārus raksta vien cilvēki, kam pašiem nav ko darīt, kam pašiem iet slikti, kam viss riebjas. Bet kāpēc tas jāsaka skaļi, kāpēc jāsaka sliktas lietas tas taču rada citas sliktas lietas, jeb ja man iet sliktu, tad kādam ir jāiet vēl sliktāk, lai man būtu labi.  Es zinu ka par to nevajag cepties, bet vajag. Nu vajag taču kaut kā sakārtot to interneta vidi, vajag kaut kā konstruktīvi izteikt savas domas, vai vismaz personificēt interneta komentārus. Vai labāk, lai paliek kā ir, ir taču vieta kur izgrūst savu sāpi, neapmierinātību un aizkaitinājumu.

Es tikai gribēju pateikt labāk darīt labu, jo labas lietas dara labu. Un viss ko mēs sakām, darām un kā domājām tā arī dzīvojam.
Mīlēsim viens otru, cienīsim viens otru, jo tu nekad nezini kā tu rīkotos ja būtu šajā vai tajā situācijā. Dzīve ir viena neprognozējama lieta.

 

 

 

 

 

 

Lietas kas iedvesmo:

Latvieši kas rada lietas ar mīlestību. 

Latvieši kas dzied. Viegli. 

Latvieši kas rada filmas.

Paldies ka mēs visi dzīvojam vienā lielā un skaistā valstī. Mīlēsim viens otru un stāstīsim viens otram par citiem.

Diena nr.2.

Standard

Jau sāku aprast, bet kaut gan prāts vēl grib cīnīties pretī, un šad tad es vēl noraujos no plāna.
Jāatzīstas sev, tā pa īstam rakstīt vēl neesmu atsākusi, jo šī ikdienas ziņojumi jau tādai roku veiklības iemēģināšanai.
Godīgi sakot visgrūtāk ir atzīties sev, noticēt sev, atrast spēku un vēlmi celties, iet, darīt un smaidīt. Kad vel tā īsti negribas, kad esi tikai sākumā un šis ceļš vēl liekas tāls un ilgs. Liekas ka tu esi saņēmies bet vienmēr atrodas kāds kas gatavs iemest ar akmeni, palikt “pagnošku”. Ziniet ko  vajag tādos gadījumos darīt. Sūtīt viņus braukt ar karuseļiem. Nopietni, neviens tev nevar nodarīt pāri, tikai tu pats.
Vēl man ir jātiek vaļā no liekvārdības, nelielas izklaidības un pats galvenais mans ienaidnieks ir slinkums jeb mans mazais dēmons – Vasja. Lietas jāsauc vārda tad no viņām var atbrīvoties vaļā ātrāk.

T
I
C
I

S
E
V
!

 

———-

MANA IEDVESMA:

Īpašs video no Dānijas. Es arī mīlu  Latviju

Soma ko gribas pavasarī ieraudzīt pie sava  riteņa 

Varbūt tikai bildītes, varbūt kaut kas tajā visā ir. 

Diena nr.1

Standard

Sākums.

Ir grūtāk nekā biju domājusi. Ir grūti likt sev mainīt gadiem krātus ieradumus. Pat lai cik skaļi kliegtu modinātājs, manī vienalga uzvar miegs. Bet nu progress šajā jautājumā ir lēns, bet tas ir. Un tas jau ir labi.
Ir grūti atkal likt sev rakstīt. Likt domas un vārdus uz papīra tā lai tie izklausītos pēc teikumiem un sajūtam.

Un manī šobrīd ir:
Brīdis, kad tevī nostrādā spēja atzīt sakāvi, pieņemt jaunus izaicinājumus.
Brīdis, kad vecais tiek salocīts un noglabāts, dažas lietas der arī izmest.
Brīdis, kad tu gribi darīt kaut ko jaunu un nospraud mērķus.

Šī brīža darbu un mērķu saraksts:
Noskatīties kādas dažas filmas no Teuvo Tulio
Atsākt adīt. Pat vienalga ko, bet koncertējoties uz šalli.
Un izlasīt kaut ko Krievu klasiķu darbiem.

Fuck-summer-40

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iespaidi  un iedvesmas kas liek iet tālāk:
 Tās adītas kafijas krūzes. 

 Vairāk kā video

Mazais sapņu dzīvoklīts

Snieg.

Standard

Snieg.
Kaut sniegs spētu ieputināt sajūtas, bailes un aizrautību.
Kaut tas spētu uz mirkli likt aizmirsties.
Kaut es varētu beigt izmisīgi tiekties.
Ievainot sevi, kad vajadzētu sevi sargāt.
Klusi pavadīt naktis un lūgt kaut tas viss piepildītos.
Tik izmisīgi es vēlos.
Tik apsēsti es gribu.
Bet dzīve ir nežēlīga un jāpieņem tā tāda.
Snieg.
Lūdzu aizputini visas manas jūtas.
Labāk nejust, nekā gaidīt un cerēt.
Tas saēd no iekšām.

 

Sarkani āboli.

Standard

Mana dzīve mainās un mainos es. Nezinu vai tas ir rudens, vecums vai emocijas. Man gribas darīt kaut ko. Vairs nav pat vēlme pēc globālas atzinības, pēc globālas godkāres, bet tā priekš sevis. Nostāties pie spoguļa skatīties un redzēt stipru un labu cilvēku. Un ar katru dienu vairāk skatoties, es viņu sāku tur ieraudzīt. Man sākas jaunas aizraušanās un jaunas vēlmes.

Man ir labi.

Cilvēks. Domas. Spēja.

Standard

Kas notiek ar cilvēku, kad viņš saskaras ar savu klusumu, patiesību un meliem.

Kā viņš jūtas, kad viņam nav ne atpkaļceļa, ne ceļa vispār, cik reizes viņš domā par to kā padoties un mesties cilpā. Cik reiz viņš  savā galvā liek uzvarēt, zaudēt, cīnīties, bēgt, slēpties un kuras no šīm sajūtām uzvar. Kāpēc cilvēks tik daudz domā un tik maz dzīvo. Kāpēc viņam vajag visu pārdomāt, izlemt kāpēc nevar vienkārši mesties dzīvē, kā jūrā un gaidīt – kur viļņi, paisums, bēgums viņus aiznesīs. Ieķerties kādam kuģim astē, skaitīt  kaijas virs galvas un teikt “o te jau drīz zeme”. Kāpēc jāmoka sevi vai citus. Kāpēc jāskrien ar pieri sienā lai pateiktu kādam, ka bez viņa nevar. Kāpēc jādara tas kas nepatīk, bet bail to pateikt skaļi. Kāpēc jāiet tur kur tas nepieciešams. Jūs mēģināsiet sevi pārliecināt ka tieši ta vajag darīt.. Cilvēks laikam ir vienīgais radījums kas pats sev rada sāpēs, mokas, ilgas un neapmierinātību un atbilde kāpēc tā, viņš pārāk daudz domā.

Nedomājiet un esiet laimīgi. Sakiet saviem mīļajiem ka jums viņu pietrūkst. Nemelojiet nevienam ne sev, ne citiem. Sakiet kā ir. Sakiet ka esat slinks, ka esat gudrs, ka esiet neaizstājams. Ka esat jūs. Nometiet visas savas maskas, lai tās aizpeld kā slikti vārdi, nevienam nevajag izdomātu tēlu, otrs cilvēks grib redzēt tevi tāds kāds tu esi. Kaut vai tu būtu slikts bet tu vismaz būsi godīgs.

Ja vajag skrien uz mežu, ja vajag nopērc riteni, ja vajag iemācies neredzēt cilvēkus un skriet pa kvartālu, jeb kas fizisks aizdzen domas no depresijas. No mēģināšanas bēgt. No meliem. Un pie tam tas viss ir veselīgi.

Es tev teikšu skaļi, lai dzird visi pat tavi kaimiņi, Es mīlu to tevis spēju manā sejā iedvest smaidu. Nomest masku un būt man pašai. Es mīlu.

 

greypink3

Ap_iet

Standard

Mīlestības nav. Un ja kāds man  netic, tad lai mani  nosper no debesīm tā jūsu mīlestība.
Mīlestība ir izdomāta lai divi cilvēki varētu labāk un vieglāk izdzīvot, pabarot vienam otra egoismu, nejusties vientuļi, lai kāds varētu pārdod  filmas, grāmatas utt.

3346649244_b

Krēta

Standard

man ir atvaļinājums.
man ir mana Krēta.
man ir mana malkas čupa.
man ir mans ritenis un mani 20 km.
man ir svaigi gurķi.
man ir saulē nodeguši pleci.
man ir krāsas smarža un otas.
man ir mana pasaules mala.
man ir mana Krēta.

image

Kam vajag tavu patiesību.

Standard

Vakars.
Nakts.
Un sapņi kā es dzīvoju 9. stāva ka man ir lodžija ar lielo krēslu, es tur dzeru tēju, baudu saulrietu, un izliekos ka esmu augstāk par to, kā lido putni.
Kā tur ir mans sapņu galds, apģērbu stanga, virtuve bez idiotiskiem virtuves skapīšiem. Vannasistaba ar vannu un plauktiem.
Man tur būs viss.
Tas būs mans rīts un mans vakars. Mans pasaules sākums un beigas.
Pat ja man būs jāpārdod sevi es tevi mīlēšu.Image

vakars.ezers.

Standard

jeb vakars uz ezera.
ej, ja tev ir kur iet. klau kurš no mums tēlo lepnumu. kurš no mums grib būt labāks. kurš grib būt gudrāks. zini kas būs beigās, zaudēsim mēs abi viens otru. Un tas viss aiz lepnuma vai stulbuma. jeb mēs vienkārši neviens, gribot patiesībā nemaz negribam.

image

mūsdienu cilvēks var kalnus gāzt. iet pāri līķiem. bet atzīties mīlestībā viņam nepietiek spēka.

Samet visu un sāc jaunu dzīvi.

Standard

Šodien es salikšu visu savu pagātni vienā postā un sākšu kaut ko jaunu un interesantu. 

Varbūt kaut ko atstāšu varbūt kaut ko izdzēsīšu.

Jo labakās atmiņas jāsaglabā.

***

Domāt. Radīt. Krist. Celties.
Raudāt. Smieties. Riskēt.
Iedvesmoties. 
Būt. Savaldīties.
Pieskarties. Iemīlēties. Sapņot.
Elpot. Sajust. Iet. Priecāties.
Klejot. Atrast. Pieskarties. Salīt.
Noreibt. Glabāt. Iemigt. Skriet.

***

Tik žēl, ka saldējumu tirgo vien vasarā,
Arī ziemā ir tik daudz izslāpušo…

Es gribu ieķerties tev padusē, un raudāt, kā mazs bērns , kas tikko pirmoreiz sasities.
Es gribu lai tu nesaki neko.
Klusē ar mani.

Es gribu kādu mirkli, nebūt realitātē…

***

Dzeram kafiju un runājam par dzīvi. Par neizbēgamu mieru un savām ilgām pēc miega.
Mēs runājam klusu. Mēs tikai rakstām skaļi.
Man gribas šad tad skaļi iesmieties lai izbeigtu iesīkstējošo klusumu.

Un tad man gribas paraudāt uz tava pleca. Gribas izraudāt sevi visu. Lai var kopa ar tevi sākt dzīvi no jauna.

***

Mīlēt. Tā gribas mīlēt. Ieskatīties acīs un nolīgt.
Tavs tuvuma tālums beidz mani nost.

***

Jums ir kilometru stabiņi, bet man ir ceļš. UN es ķeru kaifu no esamības, nevis no atskaitēm ko esmu paveikusi. Es kļūdos, es priecājos un mana dzīve ir nepastāvīga un pilna ar ātriem pagriezieniem. Es pat nezinu kas notiks rīt, un cik ilgi es uz kavēšos  šajā pilsētā. Bet Jūs dārgie skaitiet savus sasniegumus, būvējiet savas atzīmes dzīvē, bet es smejos.

***
Nespēj savas ilgas, savus sapņus. Nebaidies tos izrunāt skaļi, kaut vai kliedzot. Kaut vai sitot dūres pret sienu. Galvenais lai tas nepaliek tevī un negrauž tevi no iekšas. Kliedz lai visi zina kā tu jūties, un ko tu gribi. Un vai nav vienalga ko viņi par to saka. Un vai nav vienalga vai tas viņiem rūp. Jo pastāv jau maza iespēja,  kāds var tevi dzirdēt. Un varbūt šis kāds var tev palīdzēt.
***

Ir kāds viņš. Un ir kāda viņa. Kas grib ieraudzīt viņa acīs savu atspulgu. Kas grib viņam zvanīt, brīžos ka ir skumji. Kas grib viņu kaitināt, lasīt avīzi pār plecu. Braukt ar viņu kopa izbraucienos. Bet baidās atklāt viņam cik ļoti gribētu ar viņu rītos dzert tēju. Piparmētru un skatīties vienam uz otru.
Bet kā jau visos skatos arī šajā viss nevar būt tik skaisti. JO vienmēr jau pagadās kāds  kam savukārt visa dzīve ir viņa, un viņa nevar atbildēt ar to pašu jo viņa savos sapņos jau sen brauc ciemos pie viņa. Patiesībā tiek salauztas divas dzīves. Jo viņa tā arī nekad viņam nepateiks, ka bez viņa nevar iedomāties tēju no rītiem, bet atzīties kādam ka ir zaudējusi viņai nepietiks spēka.
Jāsaka tad kāda velna dēļ!

 ***

Katram, pat beidzamam dranķim, gribas būt labam vismaz priekš kāda kaut priekš putna, kaut priekš tārpa. /R.Ezera “Aka”/

Alkas pēc paradīzes nav nekas cits kā alkas pēc divu sargājošu roku dārza. Štrunts ir visas tās saprašanās, dvēseļu radniecības un gara milzonības, vissvarīgākais ir divu sargājošu roku dārzs. /I.Ābele “Paisums”/

Ja mēs kādu dienu apprecēsimies, Tu redzēsi, kas es būšu “augstākā labuma”, gandrīz, kā pēc pasūtījuma izgatavota tieši Tev! /H.Errera “Frīdas Kālo biogrāfija”/

Un, ja arī viņs varbūt viņai neatvēra mašīnas durvis, tad atvēra visu pasauli. /H.Errera “Frīdas Kālo biogrāfija”/

Viņš vēro manu dvēseli, manas bailes, manu trauslumu, manu nespēju cīnīties ar pasauli, par kuru es neko nezinu, tomēr izliekos to vadām. /P.Koelju “Vienpadsmit minūtes”/

Mīlestība izlēca mūsu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznirst slepkava, un trāpija mūs abus uzreiz. /M.Bulgakovs “Meistars un Margarita”/

Dzīvē viņai vienmēr bijis gana mīlestības, sirsnības un aizstāvības, bet vienmēr pietrūcis kāda sīkuma, lai to visu pārvērstu svētībā: viņai vajadzēja atļauties būt mazliet trakai. /P.Koelju “Veronika grib mirt”/

Viņa negrib žēlošanu. nevienu svešu likteni, nevienu padomu, neviena paplīdzību. Viņa grib savu pašas pieredzi. Kādēļ no tā sargāties, lai neizdarītu kļūdas? Vajag kļūdas, viņai vajag! /I.Ābele “Paisums”/

Mūsdienu cilvēkam jābūt pārāk stipram, viņam katru dienu jākāpj pāri sev, citiem, domām un saviem uzskatiem, un vel jāpaliek beigās pašām sev. Traka tā mūsdienu pasaule. Bet lai izdzīvotu vajag izturēt.

***

Tāpec es sapakošu somas, ieķeršos vilciena astē un došos un Sanktpēterpurgu. Gulēšu zem tiliem, Lasīšu avīzes metro, kādam pār plecu. Raudāšu ka man pietrūkst Latvijas. Ēdīšu pankūkas. Risināšu sudoki.  Un man pat būs pie velna, ka es esmu viena! Es smaidīšu, jo būšu sadziedējusi dvēseli.

***

Я люблю этот город, Но зима здесь слишком длинна…

Я люблю этот город, Но зима здесь слишком темна…

Я люблю этот город, Но так страшно быть одному…*

***

Онu плачет в детство брошен песок из глаз.  pазбитые мечты и посмотрите в зеркало , там всю правда. – šeit arī atbilde uz visiem maniem jautajumiem

***

Miers sākas ar smaidu! /Māte Terēze/

***
Starp rindām Kurts Vonnegūts.

Viss laiks ir viss laiks. Tas nemainās. Tas neparedz brīdinājumus vai paskaidrojumus. Tas vienkārši ir. Ņem to mirkli pa mirklim, un tu sapratīsi, ka mēs visi esam kukaiņi dzintarā.

Māksla neder iztikas pelnīšanai. Tā ir tikai ļoti cilvēcīgs veids, kā darīt dzīvi panesamāku. Pievēršanais jebkādai mākslai, vienalga, cik augstā vai zemā līmenī, ļauj jūsu dvēselei augt uz debesīm. Dziediet dušā. Dejojiet radio pavadījumā. Stāstiet stāstus. Uzrakstiet draugam dzejoli, kau vai vāju dzejoli. Tomēr dariet to, cik vien labi spējat. Jūs gūsiet milzu gandarījumu. Jūs būsiet kaut ko radījuši.

Kad tu esi miris, tu esi miris.

Vēsture ir tikai saraksts ar pārsteigumiem. Tā vienīgi var mūs sagatavot būt atkal pārsteigtiem.

Kāds vienmēr uzvar, un kāds vienmēr zaudē.

Es pats arī (..) neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav. Es zinu, ka tā ir baisma un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.

***

“Krīti,kamēr tu vēl spīdi!Vēlāk vairs neticēs,ka tu esi bijusi zvaigzne.
Aizej,pirms nodzisusi.
Cik daudz spīdekļu debesīs nodziest noliktā laikā un tos i neievēro.Bet pie krītošas zvaigznes piesauc laimi,pie krītošas zvaigznes…
Aizej,zvaigzne,laikā!
Tavs laiks,zvaigzne,ir – pirms laika.
Tas ir krītošas zvaigznes laiks.
Nenokavē!
Saskandini,atstāj kristāla skaņu gaisā un aizej.”

/I.Ziedonis/

***

Lai iet viņi visi, mums ir vēl minūte, lai paskatītos uz pasauli stāvot uz vietas. Lai pasmaidītu par lietām, lai ieskatītos viens otram acīs. Lai ieraudzītu otrā smieklus.

Stāt. Mēs esam radīti, lai būtu laimīgi. A “davaj” esam ar!

Runā, ka tas viss kas mums pieder ir tas, kas mums vajadzīgs. Tad tā laikam arī būs.

Šodien tīrot sniegu pie mājas iebraucamā ceļa, lādot to traktoristu. Kurš šos konkrtētos sniega blāķus tur iestūmis. Es pie sevis nodomāju. Vai viņam nav vienalga, viņš taču dara tikai savu darbu. Viņam pateikts notīrīt viņš arī notīra. A mēs pēc tam stundām ar mazo lāpstu šuplējam sniegu lādoties – bezjēga. Labāk ar smaidu leksism pāri žogam un tīrīsim sniega kupenas. Vismaz iegūsim sev pozitīvismu. Nāks pavasaris un tas viss nokusīs un iesūksies zemē.

Ko. Šis viss pieder man.

Kā reiz teica Ē.M.Remarks “Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.”

Man nav drosmes, tev ieskatīties acīs. Es labāk to visu tev 20 lpp garā memuārā izstāstīšu. Cik tu man esi vajadzīgs. Pareizi vai nē. Man liekas pareizi, jo tā es nenostādu sevi muļķa lomā.

Iedvesmai es izmantoju savas pašas rokas. Un jūs?

Sreća se krije iza ljudi smijeh.  Želim da se između onih kod kuće.  Pogledajte prozore kako bi vidjeli svoj odraz./Laime slēpjas aiz cilvēku smiekliem. Es gribu nokļūt starp šīm mājās. Skatīties to logus uz redzēt savu atspulgu.

Pazaudētā rītdiena.

Standard

Vai man vajag mīlestību?
Melotu ja teiktu ka nevajag. Mēs taču neviens nespētu dzīvot bez tās. Un melotu ja teiktu ka man to vajag. Jo mīlestība no tevs arī prasa. Tā nedod tikai  rozā brilles, brokastis gultā, apskāvienus, kad skumji utt. Tā no tevis arī kaut ko prasa pretī. Bet vai cena vienmēr ir patiesa. Vai tā ir adekvāta. Es negribu nevienam piederēt, negribu nevienam staigāt uz pirkstgaliem, skriet cauri puspasaulei, upurēt kaut ko savu.  Man bail plēst sevi gabalos, ja es kaut kur klūdīšos. Man bail ieraudzīt pašai sevī bailes vai atkarību.
Jo man ir svarīgi mani spārni, mans lidojums, manas četras sienas, kas pieder vien man. Kurās es nosaku krāsu toņus un plauktiņa novietojumu. Bet tajā pat laikā es gribu ieritināties un pieglausties. Sajust un kļūdīties. Gribu lai kāds stāv nobijies, ar ziediem rokā pie “padjezda” un gaida vienīgi mani. Un kura acīs var ieraudzīt to nodurto acu mulsumu. Bet atgriesties es gribu pati sava dzīvoklī.

 

Monē

Standard

Dzīvot vienu mirkli, es laikam esmu kā Monē. Tver kamēr tas nav pagaisis.
Es dzīvoju šim brīdim, es pat nezinu par ko ēdīšu rītā, par ko maksāšu par dzīvokli.
Plānot, nē tas nav man.
Bet mūsdienu pasaulē vajag plānot, visu.
Skolu, darbu, atskaites, ceļojumus.
Es nevaru saprast, ko es daru šajā pasaulē.
Nav man te ne vietas, ne vajadzības.
Lai klīstu, to taču var arī citi.
Gribētos zināt ko es tādu tik universālu daru, lai varētu šeit dzīvot.

Bet parasti viss nokārtojas, galvenais ir neiespringt un doties uz priekšu. Un kā vienmēr, tverot mirkļus.

Šodien, man tevis trūka.

Standard

Šarla Bodlēra dzejas vakars.

Es sajutu visu ko vien sieviete var just.  Mīlestību, greizsirdību, naidu. Es sarku no tiešuma. Brīžiem pat gribējās raudāt aiz iekšējām sāpēm.  Tik tiešs un īsts vīna un sveču pieliets vakars. Paldies. Tagad es zinu ka varu just.